13227

Rotaļas un dejas kā komunikācijas līdzeklis dažādu etnicitāšu cilvēku saskarsmē
28.03.2011


Programmu izstrādāja un apmācības vadīja horeogrāfs, kultūras un mākslas darbinieks Ernests Spīčs

Deja vieno mūs bez vārdiem!

Deja ir neikdienišķs saskarsmes veids, kurā nav nepieciešama valoda, jo dejā mēs savu attieksmi izsaka ar augumu. Deja tāpēc pati ir īpaša valoda, kurā mēs komunicējam, lai labāk iepazītu gan paši sevi, gan citus cilvēkus, gan visu pasauli.

Deju var definēt kā cilvēka uzvedību, kas sastāv no tīšām, ritmiskām un kultūras ietekmētām neverbālu auguma kustību sērijām, kuras ir atšķirīgas no ikdienas motoriskajām aktivitātēm, un kurām ir neatņemama estētiska vērtība un simboliskais potenciāls. Tādā vai citādā formā deja un rotaļas var būt cilvēka pavadonis visā dzīves garumā, bagātinot to, sniedzot dzīves piepildījuma sajūtu. Lai gan kustību izglītība spēj sniegt cilvēkiem un sabiedrībai daudz labuma, tās loma Latvijā ir vismazāk izprasta un vismazāk attīstīta salīdzinot ar citiem kultūras priekšmetiem. Deja un rotaļa var kalpot kā mērķtiecīgas komunikācijas līdzeklis un kanāls, tā ir līdzīga valodai – tām abām ir vārdu krājums, gramatika un semantika. Šo zināšanu apguve rada iespēju izteikt sevi un komunicēt ar ķermeņa kustību starpniecību, kalpo kā cilvēka eksistences spogulis, palīdz saprast sevi kā veselumu, atklāt sevi un izteikt savu identitāti, savas vērtības un ticējumus, gan personiskos, gan etniskos, gan ar dzimumu vai nāciju saistītos. Zināšanu apguve par citu kultūru dejām un rotaļām palīdz saprast un respektēt, izprast starpkultūru saiknes un mijiedarbību.




Metodiskie materiāli:


      Atpakaļ